Glen Scotia "Double Cask"

Pirms laika publicēju komentāru, kurā izteicu savu viedokli par viskijiem bez vecuma norādes (NAS whiskies). Lai gan mēģināju būt korekts, būtu godīgi atzīt, ka es esmu skeptiski noskaņots pret šo viskiju kategoriju. Protams, ne visi NAS viskiji ir slikti. Pats esmu dzēris vairākus labus piemērus, taču katru nākamo pērku ar zināmu baiļu devu.

Piektdien biju iegriezies Spirits & Wine. Pamanīju, ka plauktā uz akciju ir Glen Scotia “Double Cask” no salīdzinoši nesen atjaunotās produktu līnijas. Jā,vecuma norādes nav. Jā, atkal mahinācijas ar mucām. Bet nu... Ņemot vērā, ka divi citi jaunās sērijas viskiji (15 yo & Victoriana) man patika itin labi, nolēmu noriskēt.

Ko es par šo viskiju zinu?

Tas nāk no Campbeltown reģiona, kurā šobrīd ir tikai trīs darītavas. Nevar runāt par kādu konkrētu vienojošu garšas profilu, kas raksturo šos viskijus, bet, ņemot vērā, ka tie nāk no mazas pussalas, var sagaidīt zināmu sāļumu. Pārējais jau atkarīgs no mucu ietekmes un darītavas meistaru izvēles (skat. Springbank darītavas produktus). 

No Glen Scotia konkurentu pārstāvja zinu arī to, ka pašreizējie Glen Scotia īpašnieki (kam pieder arī Loch Lomond) mēģina celt kompānijas vērtību, pudelēs pildot viskiju, kas ir vecāks & rūpīgāk briedināts nekā vidējais šīs darītavas produkts. Kvalitātes “bums” tātad varētu būs īslaicīgs.

Konkrēti par “Double Cask” esmu lasījis, ka tas ir aptuveni sešus gadus vecs. Ja pareizi saprotu, galvenokārt briedināts ex-burbona mucās. “Double” nāk no tā, ka viskijs kādu brīdi pavada šerija mucās. Ja mani avoti nemelo, tad tie ir seši mēneši, kas priekš tika jauna viskija varētu arī pietikt. 

Kā tas garšo?

Ar prieku varu paziņot, ka pat pēc vairākām glāzēm tas garšo ļoti labi. Šerija ietekme ir maiga un neuzbāzīga. Nešķiet, ka tā maskē kādas nepilnības. Garšā & smaržā dominē burbona saldums un maiga sāļā nots, kas šo viskiju padara izteiksmīgāku. Nevaru teikt, ka “Double Cask” tur līdzi saviem vecajiem brāļiem, bet jāuzsver, ka tas negaršo raupji. Jā, tas ir jauns un ņiprs, bet šķiet, ka īsais mūžs pavadīts labas kvalitātes mucās.

Vienīgais, ko es varētu pārmest, ir, ka tas dažbrīd pārāk atgādina burbonu. Faktiski sāļā nots ir vienīgais, kas pasaka, ka viskijs nāk no Skotijas, nevis ASV.

Vērtējums: 8/10 

Viskijs pašlaik ir uz akciju. Par šādu cenu to var droši pirkt, ņemot vērā, ka par līdzīgu cenu ir līdzīgas (nevis augstākas) kvalitātes viskiji. Ja patīk Springbank un vecāki Glen Scotia, nebūsiet vīlušies.

Identitātes trūkumi - viskiji bez vecuma norādes

Pēdējā laikā samērā bieži ir sanācis saskarties ar dažādiem viedokļiem par viskijiem bez vecuma norādes (NAS whiskies). Tā ir strauji augoša viskiju “kategorija”, kuras popularitāti var skaidri redzēt arī Latvijas veikalu viskija plauktos.

Šī tēma viskija cienītājus mēdz polarizēt. Vieni uzskata, ka tas ir mārketinga triks, lai pārdotu gados jaunākus viskijus; citi uzsver, ka tas ir veids kā eksperimentēt ar dažādām garšām. Nolēmu dažas savas domas piefiksēt un ceru, ka tās noderēs, domājot par NAS viskijiem.

Kopsavelkot varētu teikt, ka, lai gan es neesmu kategoriski pret NAS viskijiem, to popularitāte situācijā, kad viskija cenas aug ātrāk par inflāciju, ir pamats skepsei.

Pirmkārt, dīvainā kārtā šīs “kategorijas” vienojošais elements ir sava veida trūkums vai nepilnība – nav norādīta informācija par receptē iesaistīto viskiju vecumu. Tā ir veca un izplatīta prakse. Teiksim, daudzi populārie jauktie viskiji jau izsenis ir bez vecuma norādes. Tiesa gan, runājot par NAS, reti kurš domā lētos jaukteņus. Runāts tiek par viena iesala viskijiem, uz kuru etiķetēm agrāk gandrīz vienmēr bija skaidri norādīts to vecums. Protams, bija arī vairāki populāri izņēmumi (Aberlour a’bunadh, Ardbeg Uigeadail), taču vecuma norāde bija viena no viena iesala viskiju identitātes sastāvdaļām.

Otrkārt, vecuma norāde ir pazudusi no viskijiem, kas bieži ir dārgāki par “entry-level” 10-12 gadus veciem viena iesala viskijiem. Dažreiz tas pat ir nozīmējis, ka ražotāji no aprites izņem savas standarta līnijas - piemēram, Scapa un Glenlivet.

Treškārt, NAS viskiji bieži nāk komplektā ar dažādiem mucu trikiem. Es te runāju par garšas noapaļošanu, jeb “finishing”. Princips ir vienkāršs – tu paņem viskiju, kas kādu laiku ticis briedināts “standarta” mucā (visbiežāk ex-burbona mucā) un to iepildi kādā “eksotiskā” mucā (ex-vīna muca, piemēram). Praksei kā tādai nav ne vainas, bet atsauksmes liecina, ka tiek pārdots vājš vai viduvējs viskijs smalkās drānās.

Ceturtkārt, lai gan skotu viskija likumdošana rada zināmus apgrūtinājumus, eksperimentēt var, norādot viskija vecumu. Attiecīgi – arguments, ka NAS kategorija skotu viskiju demokratizē vai padara pieejamāku un dinamiskāku, nav pārliecinošs. Kādā veidā caurspīdības trūkums padara produktu pieejamāku? Ja NAS produkta cena ir zemāka par konkrētās darītavas 10-12 gadīgo versiju, tad varbūt. Teiksim, Tomatin un Glencadam NAS produkti tiešām ir lētāki.

Piektkārt, nojaušu, ka industrijas pārstāvji labi saprot, ka patērētājs vecumu saista ar kvalitāti. Pieņemu arī to, ka vecāks viskijs ne vienmēr ir labāks, bet šo saikni starp uz pudeles norādīto vecumu un garšas baudījumu izveidoja pati industrija. Arī cenu politika uz to norāda, jo viskiji, kas ir vecāki par kādiem 20 gadiem bieži ir neproporcionāli dārgāki par saviem jaunajiem radiniekiem. Praksē tad pastāv divas patiesības – jauniem viskijiem vecums nav svarīgs, veciem viskijiem – ļoti.

Sestkārt, ir gadījumi, kad receptē nepieciešams brieduma un jauneklīga raupjuma līdzsvars. Šādās situācijās formāli būtu nepieciešams uz etiķetes norādīt jaunākā viskija vecumu, bet patērētājs var būt neizpratnē, kāpēc viņam dārga nauda jāmaksā par 5-gadīgu viskiju. Tas var izpausties arī “konceptuālās” receptēs. Piemēram, Tomatin Decades un Glenfarclas 175th Anniversary bija produkti, kuros ļoti vecs viskijs bija sajaukts ar ļoti jaunu, taču patērētājs zināja aptuvenās proporcijas un pamatojumu.

Septītkārt, ir darītavas, kuras ir tik jaunas, ka tām nav ilgi briedināta viskija. Teiksim, tikai dažiem Kilchoman viskijiem ir vecuma norāde, bet vismaz sākumā tas tika kompensēts ar viegli pieejamu informāciju par pudeles saturu.

Kopsavelkot – NAS ir viskiju kategorija, kuras vienojošais elements ir informācijas trūkums. Tie var būt interesantāki par viskijiem ar vecuma norādi, ja meistars receptē iesaisti dažādu vecumu viskijus. Tie nav problēma, ja mērķis ir piedāvāt jaunāku un jestrāku viskiju par pieejamāku cenu. Tiesa gan, tie tikpat labi var būt viduvēji viskiji no populārām darītavām, kas ir ietērpti smalkās drānās, lai tos varētu pārdot par dārgāku naudu. Šī iemesla dēļ iesaku viskija cienītājiem 2018. gadā būt acīgiem un savus pirkumus izdarīt rūpīgi.

Īru viskijs

The Irish invented it, but the Scottish perfected it.

Autors Nezināms

Rakstos par viskiju nereti ir pieminēts senais strīds starp īriem un skotiem – kura tauta tad ir atbildīga par to, ka pastāv destilēts graudu spirts? Mūsdienās pieejamā informācija liek domāt, ka šis konlikts ir nepamatots - reti kurš vairs apšauba apgalvojumu, ka pirmie destilēt sāka īri. Dažviet tās ir netiešas norādes, kurās teikts, ka Īrijā alkoholu sāka destilēt jau 12. gs. Tiešas atsauces uz viskiju parādās 15. gs. sākumā (1405. gadā). 

Augstāk atrodamais citāts ir pareizs, bet nedaudz negodīgs, jo liek domāt, ka viskija attīstība Īrijā ir stāvējusi uz vietas. Tā pavisam noteikti nav. Skotu viskijam pasaules tirgū šobrīd ir lielāka teikšana un izteiksmīgāka reputācija, taču īru viskijs piedzīvo staujāku augšupeju. 

Līdz 19. gs. vidum īru viskijs tika uzskatīts par kvalitatīvāku un ne-skotu mēlēm pieņemamāku dziru. Piemēram, jūs droši vien esat pamanījuši, ka uz viskija pudelēm var saskarties ar uzrakstiem whisky un whiskey. Klīst stāsti, ka šo atšķirību ieviesa mārketinga nolūkos, jo īru viskijmeistari uzskatīja, ka viņu produkts bija jāatškir no skotu viskija, kas tobrīd bija samērā nekvalitatīvs un “jaukts”. 

Īru viskija veiksmes stāstam 19. gs. un 20. gs. traucēja attīstīties vairāki faktori - atturībnieku kustības, bads, kari un emigrācija, taču būtiskākais trieciens bija skotu jauktais viskijs. Jauktā viskija sastāvā ir miežu viskiji un kolonnu tipa destilējamos aparātos destilēti graudu viskiji (galvenokārt no kviešiem un kukurūzas). Šim viskija veidam gan tad, gan šodien ir samērā necila reputācija. 

19. gs. īru meistari jaukto viskiju uzskatīja par nepilnīgu miežu viskija atvasinājumu. Viņi atteicās lietot kolonnu tipa destilējamos aparātus un pat aktīvi pretojās to ieviešanai Īrijā. Motivācija, protams, bija cēla – saglabāt augstu dzēriena kvalitāti, taču skotu viskija straujā augšupeja un īru viskija industrijas grūtie laiki iet roku rokā. Skoti bija pragmatiski un izgāja uz kompromisiem – 1909. gadā viskiju kategorijā pilnīgi oficiāli tika iekļauts arī mazāk izteiksmīgais graudu viskijs. 

Papildu trieciens īru viskijam bija Sausā likuma ieviešana ASV, taču iemesls, kāpēc tas iedragāja īru viskija industriju, ir sarežģītāks nekā sākumā varētu šķist. Viskija eksports cieta, taču būtiska ietekme uz īru viskija reputāciju bija tieši zemas kvalitātes pakaļdarinājumiem, kas bija pieejami melnajā tirgū. Šo un citu faktoru kopdarbība radīja situāciju, kurā skotu viskijs ieņēma vietu, kuru pasaules tirgū līdz tam bija izcīnijis īru dzēriens. 

20. gs. otrajā pusē viskija industrija Īrijā pakāpeniski sabruka, un gadsimtu mijā viskiju ražoja vairs tikai 3 darītavās (Old Bushmills, New Midlteon un Cooley).

Pēdējos gados īru viskjimeistari ir atdzīvojušies, un pasaulē atkal ir parādījusies interese par Īrijā ražoto destilēto dziru – pieprasījums strauji aug un tiek būvētas vai jau strādā vairākas jaunas viskija darītavas.

Tradicionāli īru viskijs tiek raksturots kā maigāks un svaigāks par savu radinieku no Skotijas. Šo viskija iezīmi parasti saista ar divām īru industrijas īpatnībām: (i) miežu viskijs tiek destilēts trīs reizes un (ii) graudi tiek kaltēti ar karstu gaisu, nevis kūdras dūmiem. Tiesa gan, šāds raksturojumsnav pilnīgs, jo, piemēram, Cooley darītava ražo gan kūdrotu (Connemara), gan divreiz destilētu viskiju (Tyrconnell).

Īrijā tiek destilēts arī viskija veids, kādu šobrīd citur neražo. Single pot-still vai pure pot-still viskijs ir pagatavots no vienā darītavā destilēta miežu viskija, kura sastāvā ir gan diedzēti (kā tas ir viena iesala viskijā), gan nediedzēti mieži. Grāmatās minēts, ka šāda prakse tika piekopta, lai apietu iesala nodokli – meistari valdībai nodokļus maksāja tikai par diedzētajiem graudiem. 

Highland Park & Clynelish pēc vairāku gadu pārtraukuma

Tā nu ir sanācis, ka manā īpašumā pašreiz ir divi viskiji, kurus neesmu dzēris jau vairākus gadus. Konkrētus datumus jau vairs neatceros, bet pēc maniem aprēķiniem vajadzētu būt, ka Highland Park 12 y.o. pēdējoreiz dzēru 2012. gadā, bet Clynelish 14 y.o. – 2013. gadā.

Spriežot pēc aprakstiem, man abi šie viskiji patika. Ja godīgi, es pat laikam atceros tās sajūtas, kas mani pārņēma, šos viskiju dzerot. Jā, Clynelish personība mani varbūt uzrunāja vairāk, taču ne velti Highland Park universālais no-katra-reģiona-pa-druskai profils ir izpelnījies atzinību.

Laikam neiecietīgi un principiāli ejot uz priekšu, viskija industrija ir mainījusies. Cenas ir kāpušas un daudzi viskija cienītāji ir norādījuši, ka viņu pieredze ar populāriem zīmoliem ir kļuvusi sliktāka vai vismaz neparedzamāka. Glendronach mazo metienu cenas ir strauji pieaugušas, taču kvalitāte dažbrīd skrien otrā virzienā. Stabilu popularitāti ir ieguvusi arī tendence tirgū laist viskijus bez vecuma norādes un nedaudz māžoties ar viskija mucām. Protams, nebūtu godīgi nepieminēt arī to, ka nefiltrēti un nekrāsoti viskiji ir kļuvuši vieglāk pieejami.

To visu ņemot vērā, es gribēju piedāvāt atkārtotu ieskatu Highland Park & Clynelish pamatversijās. Kas ir mainījies? Vai šos viskijus ir vērts pirkt? 

Highland Park 12 y.o.

Highland Park ir viena no divām viskija darītavām, kas atrodas uz Orkney salas uz ziemeļiem no Lielbritānijas (un Skotijas). Atkarībā no tā, kuru klasifikāciju Jūs izmantojat, tas ir Islands vai Highlands reģiona viskijs.

Šim viskijam ir cienījama reputācija. Tas ir starp viskijiem, kurus iesaka iesācējiem, bet arī pieredzējuši viskija entuziasti to smādē retāk nekā, teiksim, Glenfiddich, Glenlivet vai Glenmorangie. Gados vecās versijas pat ir ļoti iecienītas.

Pieļauju, ka būtisku lomu šī viskija popularitātē spēlē spirtam raksturīgā (i) salduma/sausuma kombinācija un (ii) garšas/smaržas reģionālais sinkrētisms - tas vienlaicīgi atgādina vairāku reģionu viskijus.

Pašam ir bijusi pieredze ar dažādiem šis darītavas viskijiem, un es gandrīz vienmēr esmu bijis apmierināts. 

Tagad uz brīdi jāatgriežas pagātnē. Ko es par Highland Park pamatversiju teicu 2012. gadā?

Smarža: Žāvētas plūmes, tumšs īriss, zaraina kūdra, lakrica, kūpinātas zivis, rūgts medus, viršu medus, karamele, āboli un neskaidra ananāsa nots. Ar ūdeni saldās notis pazūd un herbālās notis kļūst uzsvērtākas. 

Garša: Ass, rūgtens, maigi dūmakains un jauneklīgs. Te ir kūdra, ozolkoka notis, stiprs (pārgatavojies) ananāss un rūgts medus. Ar ūdeni garša kļūst neizteiksmīgāka. 

Pēcgarša: Žāvētas plūmes, lakrica, maigs rūgtenums un dūmakainums. Svaigs. Ar ūdeni rūgtums pazūd lēnāk.

Pirmām kārtām laikam jāatzīmē prieks par to, ka es tajā laikā vēl mēģināju pieturēties pie "objektīva" garšas raksturojuma, kuru var uztvert arī cilvēks ar citu dzīves pieredzi. Labi, es tagad īsti nesaprotu, ko nozīmē "neskaidra ananāsa nots", bet es nojaušu, kurā virzienā mans prāts skrēja un paklupa.

Kā ir ar jauno versiju?

Smarža

Par lielu pārsteigumu es sajūtu aptvueni to pašu, ko rāda manas 2012. gadā rakstītās garšas piezīmes. Es pat sāku saprast, ko es domāju, rakstot, ka smaržā ir jūtama "neskaidra ananāsa nots". Šobrīd es to vairāk raksturotu kā nedaudz apkaltušus konservētos augļus. Citādi viss apmēram tas pats - žāvēti augļi, tumšs īriss, žāvēti āboli. Visam pāri maiga kvēpu kārta. 

Garša

Noteikti vairs neteiktu, ka garša ir asa. Kvēpi, degums un rūgts koks te ir - pat ļoti izteiksmīgā formā. Saldās notis ir mazāk konkrētas, bet es joprojām sajūtu medu un īrisu. Varbūt žāvēts ābols. Varbūt. Ja godīgi, man šī pudele šķiet pārliecinošāka par 2012. gada versiju. Garša noteikti ir pulētāka, un tās rudens ugunskura notis (zari & lapas) ir ļoti patīkamas.

Pēcgarša

Es teiktu, ka žāvēto augļu notis ir pazudušas. Nu, tās varbūt figurē piedeguša keksa vai pīrāga formā, jo pēcgarša ir rūgta, sausa un kvēpaina. Jā, tiešām priecē, ka Highland Park pamatversija ir saglabājusi vienu no savām košākajām iezīmēm - sauso nobeigumu.

Vērtējums

Es šo pudeli iegādājos ar ļoti konkrētu mērķi - novērtēt, vai Highland Park ir kritis postā. Mana pieredze liek domāt, ka tā nav. Jā, kopumā šī versija ir atšķirīga no vecās, bet kvalitāte ir aptuveni tajā pašā līmenī. Vecā versija nopelnīja 8/10. Mana skala lec pa 0.5, un tik lielu lēcienu es laikam nevaru attaisnot, bet jaunā versija ir maķenīt labāka. Teiksim - 8.2/10.

Clynelish 14 y.o.

Ļoti iespējams, ka par šo viskiju daudzi Latvijas viskija cienītāji nemaz nebūs dzirdējuši. Tas ir Highlands reģiona viskijs ar interesantu vēsturi, kas laikam arī ir iemesls tam, ka šī darītava uz iepakojuma nedaudz mānās.

Lieta tāda, ka 1819. gadā tiktiešām tika nodibināta darītava ar nosaukumu Clynelish. Tā atradās blakus pašreizējai Clynelish darītavai. Tām pat bija viens ūdens avots, taču pašreizējā Clynelish darītava tikai uzcelta tikai 1968. gāda, kad veco Clynelish pārsauca par Brora. Ja interesē, ko viskija entuziastiem nozīmē Brora, iesaku aiziet uz The Whisky Exchange un meklētājā ierakstīt "Brora". Cenas pārsteigs.

Īsā versija tātad ir tāda, ka viskijs, kuru šobrīd veikalos pārdod zem nosaukuma Clynelish nāk no darītavas, kas tika dibināta 1968. gadā, nevis 1819., lai gan 1819. gadā tikai dibināta darītava, kuru sauca Clynelish. Mulsinoši, vai ne?

Labi, ko es par Clynelish 14 y.o. teicu pēdējā tikšanās reizē?

Smarža: Karijs, ingvers, indiešu garšvielas (kardamons?), sarkanie apelsīni, ananāss, piena šokolāde, vaniļa, sveču vasks, kaut kas maigi minerāls un nedaudz raugs. Ar ūdeni - svaigi čilī pipari; patīkams, bet mazāk izteiksmīgs. 

Garša: Šokolāde, ananāss, apelsīns šokolādē, pipari, ingvers, maigi sāļš, rūgts apelsīns, zaļs (negatavs) koks un ābolu mizas. Ar ūdeni – saldāks un maigi krēmīgs; rīvēta šokolāde un šokolādes muss. 

Pēcgarša: Rūgta; pipari, maigs greipfrūts, maigi sāļš, spēcīgs un izteiksmīgs karijs(?), drūpoši žāvēti augļi un ābolu mizas (vai negatavs koks). Ar ūdeni – parādās šokolādes muss.

Skan ļoti interesanti. Ar to es domāju, ka te ir smaržas un garšas, kas jaunos viskijos parādās reti. Arī manās atmiņas šim viskijam ir siltas un pozitīvas asociācijas. Kā ir ar pašreizējo versiju?

Smarža

Es redzu līdzību starp jauno un veco Clynelish, bet iepriekšējā Clynelish 14 y.o. pieredze šķiet košāka un izteiksmīgāka. Teiksim, piena šokolādes un minerālās notis jaunajā gandrīz nav. Tā vietā ir svaigi āboli. Noteikti nav slikti, bet kopumā mazāk parliecinošs. Vecais uzvar.

Garša
Tas pats stāsts. Īpatnēja garša, kas varētu aizbaidīt iesācējus, bet vairs nav ne miņas no šokolādes notīm. Vai tas varētu nozīmēt, ka receptē ir mazāk šerija mucu? Tā šķiet. Kopumā rodas sajūta, ka šajā versijā vairāk dominē spirts un mucas to vienkārši nomierina un nopulē.

Pēcgarša
Tāds kārtīgs un pārliecinošs vidējais pirksts maigu un klasisku viskiju cienītājiem. Rūgts, skābs un riekstains. Jaunajā versijā gan pazuduši žāvētie augļi un... karijs? Jā, es drīzāk teiktu, ka te no aromātiskā gala ir koriandrs, kas ievijies starp citām rūgtajām notīm.

Vērtējums
Es tiešām cerēju, ka Clynelish ir nepietiekami populārs, lai tā kvalitāte ciestu. Tas nav viennozīmīgi, varbūt es neatceros pareizi, bet man ir jāsaka, ka Clynelish 14 y.o. ir nedaudz vājāks. Ne būtiski. Šis joprojām ir pārliecinošs, interesants un idiosinkrātisks miežu iesala viskijs. Smarža un garša nav skarbas. Tā ir laba zīme. Recepte varētu būt mainījusies. Varbūt mazāk šerija mucu? Lai vai kā, šim viskijam es liktu 8.5/10 (vecajam bija 9/10).

Kopsavilkums
Es esmu priecīgs. Lasot viskija blogus un komentētājus dažreiz rodas sajūtas, ka viskija industrija iet uz grunti. Ražotāji nenorāda vecumu, mānās ar mucām, ceļ cenas utt. Šādā situācijā prieks redzēt, ka lielo kompāniju populārie viskiji tomēr nav būtiski cietuši. Highland Park 12 y.o. ir labs un drošs pirkums. Clynelish 14 y.o. ir mainījies. Es nevaru droši teikt, ka tas ir kļuvis sliktāks, bet man tas noteikti šķiet mazāk pārliecinošs. Tiesa gan, tas nav kļuvis "korektāks" vai "tipiskāks". Par to arī prieks.

Lai veicas,
Emīls

Pasākums 6. oktobrī

Labdien!

Laiks kārtējam Biedrības pasākumam. Tas notiks 6. oktobrī. Šoreiz vakara tēma ir mūsu biedra Edvīna ceļojums uz vairākām Skotijas viskija darītavām. Vakara ietvaros degustēsim viskijus no trīs dažādām darītavām, kuras Edvīns apmeklēja. Brīdinu – visi viskiji smaržos pēc ugunskura!

Pasākums notiks alus & viskija krogā Brevings. Sākums ir 20:00.

Dalības maksa biedriem ir 20 eiro. Tiem, kas vēl nav kļuvuši par biedriem - 25 eiro.

Ja ir interese mums piebiedroties, rakstiet uz latvijasviskijabiedriba@gmail.com.

Ar sveicieniem,

Emīls

Ievads

Latvijas Viskija biedrības rokasgrāmata (turpmāk - Rokasgrāmata) ir domāta cilvēkiem, kuriem ir interese par viskiju, bet trūkst skaidrības par to, kur un kā uzsākt savas gaitas un meklējumus pēc zināšanām. Daudziem viskija žargons bija un būs grūti pārvarama barjera, taču der paturēt prātā, ka destilēto dzērienu pasaule ir mazāk haotiska, nekā tas sākumā varētu šķist. Ir daudz dažādu terminu, un katram no tiem ir kontekstuālas nianses, bet ar šo valodu var ātri aprast. 

Galvenā motivācija sastādīt šo rokasgrāmatu nāk no pārliecības, ka latviešu valodā vēl nav viegli pieejams informācijas avots tieši iesācējiem. Problēma bieži ir samērā vienkārša – internetā pieejamajos ievadrakstos par viskiju tiek likts uzsvars uz vēsturi, nevis praktiskām iemaņām, kas cilvēkam ļautu saprast uz etiķetēm atrodamo informāciju un izdarīt informētu izvēli. Arī šajā vietnē ir atrodami fakti par viskija vēsturi un dažas interpretācijas par celoņsakarībām, kas ietekmēja viskija industrijas attīstību, taču savos pamatos tā ir radniecīga rokasgrāmatai, nevis pārskatam par viskiju, tā vēsturi vai lomu dažādu valstu kultūrā.  

Ja ir interese arī par šiem jautājumiem, iesaku uzmeklēt:

The Malt Whisky Companion (autors Michael Jackson);

Whisk(e)y: History, Manufacture and Enjoyment (autors Orjan Westerlund); 

The World Atlas of Whisky (autors Dave Broom). 

Jauka ir arī Scotch: The Whisky of Scotland in Fact and Fiction (autors Sir Robert Bruce Lockhart), bet šī grāmata variāk noderēs cilvēkiem, kuriem jau ir pamatzināšanas.

Ja ir interese tieši par tehnisko pusi, iesakām uzmeklēt Whisky: Technology, Production and Marketing (redaktore Inge Russell).